Olīvas (Olea europaea) – atrodiet ražotājus un piegādātājus

Olīvas ir olīvkoka(Olea europaea) kauleņi, ko galvenokārt audzē Vidusjūras reģionā, un tās lieto uzturā kā galda olīvas vai olīveļļas ražošanai.

Olīvas ir svarīga sastāvdaļa Vidusjūras reģiona virtuvē, un tās tiek augstu vērtētas gan garšas, gan veselībai labvēlīgo īpašību dēļ. Olīvas ir dažādu šķirņu un krāsu, bet visbiežāk izmanto zaļās un melnās olīvas.

Turpmāk uzskaitītas galvenās olīvu izcelsmes valstis un reģioni, to īpašības un izmantošanas veidi.

Nozīmīgākās olīvu izcelsmes valstis:

Olīvas aug daudzās Vidusjūras reģiona valstīs, kur klimats ir ideāli piemērots audzēšanai. Šis reģions jau tūkstošiem gadu ir bijis galvenais olīvu audzēšanas apgabals. Tomēr pēdējās desmitgadēs olīvu audzēšanā ir specializējušies arī citi pasaules reģioni.

1. Spānija ir pasaulē lielākā olīvu un olīveļļas ražotāja. Vispazīstamākie olīvu audzēšanas reģioni ir Andalūzija, Katalonija un Kastīlija-La Manča. Spānijā audzē dažādas olīvu šķirnes, tostarp Arbequina, Picual un Hojiblanca.
   Spānija ir pazīstama ar neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu, galda olīvām, jo īpaši zaļajām olīvām, piemēram, Manzanilla.
2. Itālija ir pazīstama ar augstas kvalitātes olīveļļu un tiek uzskatīta par līderi neapstrādātas augstākā labuma olīveļļas ražošanā. Nozīmīgi audzēšanas reģioni ir Toskāna, Apūlija, Sicīlija un Ligūrija. Itālijā audzē tādas šķirnes kā Frantoio, Leccino un Carolea.
   Itālijā ražo neapstrādātu olīveļļu un augstas kvalitātes galda olīvas, jo īpaši Ligūrijas reģionā.
3. Grieķijā ir senas olīvu audzēšanas tradīcijas, un tā ir pazīstama visā pasaulē ar melnajām Kalamata olīvām. Nozīmīgākie olīvu audzēšanas reģioni ir Peloponēsa, Krēta un Tesālija. Visizplatītākās šķirnes ir Koroneiki, Kalamon (Kalamata olīvām) un Manaki.
   Kalamata olīvas, grieķu neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa, kā arī marinētas un marinētas olīvas nāk no Grieķijas.
4. Turcija ir liela olīvu audzētāja, jo īpaši Egejas jūras un Marmāras reģionā. Visizplatītākās šķirnes ir Gemlik, Memecik un Domat.
   Turcija ir īpaši pazīstama ar melnajām un zaļajām galda olīvām, olīveļļu un pildītām olīvām.
5. Tunisija ir lielākā olīvu audzētāja Āfrikā un viena no lielākajām olīveļļas eksportētājām pasaulē. Vissvarīgākie olīvu audzēšanas reģioni ir Sfaksa un Sūse apkārtnē.
   Tunisijā galvenokārt ražo neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu un galda olīvas.
6. Maroka ir galvenā galda olīvu un olīveļļas ražotāja. Nozīmīgi audzēšanas apgabali ir Meknēsa, Marakeša un Fesa.
   No Marokas nāk marinētas olīvas, olīveļļa un jo īpaši raksturīgās melnās un violetās galda olīvas.
7. Portugālē ražo augstas kvalitātes olīveļļu, jo īpaši Alentežu un Tras-os-Montes reģionos. Portugāles olīvas parasti ir nelielas un ar intensīvu garšu.
   Portugālē ražo neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu, galda olīvas, jo īpaši Galega šķirni.
8. Francija, jo īpaši Provence, ir pazīstama ar augstas kvalitātes olīveļļu un galda olīvām. Īpaši augstu vērtē Picholine un Cailletier šķirnes (no Nicas reģiona).
   Francija ir pazīstama ar neapstrādātu augstākā labuma olīveļļu, Picholine olīvām un olīvu pastām, piemēram, tapenādi.
9. Sīrijai un Libānai ir senas olīvu audzēšanas tradīcijas, un tur ražo gan olīveļļu, gan galda olīvas. Ar olīvu audzēšanu īpaši pazīstams ir Alepo reģions Sīrijā.
   Īpaši tiek ražota olīveļļa, zaļās un melnās olīvas.
10. ASV Kalifornija ir kļuvusi par nozīmīgu olīvu un olīveļļas ražotāju, īpaši pēdējās desmitgadēs. Visizplatītākās šķirnes ir Arbequina, Manzanilla un Mission.
    Tiek ražota neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa, galda olīvas, jo īpaši Kalifornijas melnās olīvas.
11. Argentīna ir kļuvusi par nozīmīgu olīvu un olīveļļas ražotāju, jo īpaši Mendozas un La Riohas apkārtnes reģionos.
    Ražo olīveļļu un galda olīvas.

Šīs valstis ir olīvu audzēšanas līderes, un tajās ražo lielāko daļu olīvu un olīvu produktu, ko patērē visā pasaulē. Olīvu audzēšana bieži vien ir cieši saistīta ar attiecīgā reģiona kultūru un vēsturi, un tā dod ievērojamu ieguldījumu vietējā ekonomikā.

Olīvu īpašības:

• Zaļās olīvas tiek novāktas nenogatavojušās, melnās olīvas ir nogatavojušās vai fermentācijas rezultātā kļuvušas melnas.
• Olīvām ir viegli rūgtena, pikanta līdz sāļa garša, kas atšķiras atkarībā no šķirnes un pagatavošanas veida.
• Olīvas ir bagātas ar mononepiesātinātajām taukskābēm, īpaši oleīnskābi, un satur E vitamīnu, dzelzi, varu un šķiedrvielas.
• Olīvas ir salīdzinoši kaloriju ziņā bagātas - aptuveni 115-145 kcal uz 100 gramiem atkarībā no šķirnes un pagatavošanas veida.

Olīvu lietošana:

1. Kulinārijā:
Olīvas bieži vien ēd kā uzkodu, uzkodu vai piedevu, vai nu tīras, vai pildītas (piemēram, ar mandelēm, ķiplokiem vai papriku).
Olīvas ir neatņemama daudzu salātu, īpaši grieķu salātu, sastāvdaļa.
Vidusjūras virtuvē olīvas bieži izmanto uz picas vai makaronu ēdienos, lai piešķirtu tiem garšu un tekstūru.
Tapenade ir olīvu pasta, ko gatavo no notīrītām olīvām, kaperiem, anšoviem un olīveļļas, un to izmanto kā mērci vai mērci.
Olīvas bieži pasniedz kā daļu no antipasti šķīvja kopā ar sieru, marinētiem dārzeņiem un sālītām gaļām.
Olīvu maize ir populārs ēdiens, kura mīklai pievieno sasmalcinātas olīvas.

2. Olīveļļa:
Īpaši neapstrādāta augstākā labuma olīveļļa ir augstas kvalitātes auksti spiesta olīveļļa, kas iegūta no augļiem. To izmanto salātos, mērcēs un ēdienu uzlabošanai.
Olīveļļa ir Vidusjūras reģiona virtuves pamatprodukts, un to izmanto cepšanai, vārīšanai un cepšanai.

3. Veselība un labsajūta:
Olīvu un olīveļļas sastāvā esošās mononepiesātinātās taukskābes palīdz samazināt ZBL holesterīna līmeni un veicina sirds veselību.
Olīvas satur polifenolus un E vitamīnu, kam piemīt pretiekaisuma un antioksidanta īpašības.
Olīvās ir daudz šķiedrvielu, kas veicina veselīgu gremošanu un var palīdzēt regulēt cukura līmeni asinīs.

4. Kosmētika:
Olīveļļu bieži izmanto mitrinātājos, ziepēs un losjonos, jo tā kopj un baro ādu.
Olīveļļu var izmantot kā dabīgu matu kondicionieri, lai mitrinātu un stiprinātu sausus matus.

Olīvu apstrāde un konservēšana:

• Svaigas olīvas ir ļoti rūgtas, un, lai tās varētu ēst, tās ir jāfermentē vai jāsālina. Šis process var ilgt nedēļām līdz mēnešiem.
• Lielākajā daļā audzēšanas reģionu olīvas pārstrādā arī olīveļļā. Vairāk nekā 8000 gadu ilgajā olīveļļas ražošanas vēsturē ir izstrādāti vairāki procesi.
• Dažas olīvas žāvē un konservē eļļā, kas tām piešķir intensīvāku garšu.

Olīvas ir neatņemama Vidusjūras reģiona virtuves sastāvdaļa, un tās ir veselīgas. Tās ir garšīgs un veselīgs papildinājums daudziem ēdieniem gan dabīgā veidā, gan eļļā.

Turpmāk sniegts pārskats par svarīgākajiem kritērijiem, kas jāņem vērā, pērkot olīvas:

Pērkot olīvas, ir vairāki faktori, kas jāņem vērā, lai iegūtu vislabāko kvalitāti un vēlamo garšu. Šeit sniegts pārskats:

• Zaļās olīvas parasti tiek ievāktas nenogatavojušās, un tām ir cietāka, nedaudz rūgtāka garša. Melnās olīvas ir nogatavojušās un mīkstākas, ar maigāku, bieži vien saldāku garšu.
• Katrai olīvu šķirnei ir sava garša un tekstūra. Piemēram, Kalamata olīvas ir mīkstas un pikantas, savukārt Arbequina olīvas ir mazākas un riekstainākas.
• Olīvas bez kauliņiem ir ērtākas ātram patēriņam vai gatavošanai, savukārt olīvu bez kauliņiem garša bieži vien ir intensīvāka.
• Lielākā daļa olīvu tiek marinētas sālījumā, ūdenī, etiķī vai eļļā. Pievērsiet uzmanību sālījuma veidam, jo tas ietekmē garšu. Sālītā ūdenī vai ar garšaugiem marinētām olīvām bieži vien ir intensīvāka garša.
• Raudzētām olīvām ir dziļāka un sarežģītāka garša salīdzinājumā ar nefermentētām olīvām. Fermentācija var uzlabot arī olīvu uzturvērtību.
• Dažas olīvas tiek pildītas ar tādām sastāvdaļām kā mandeles, ķiploki, pipari vai siers. Šīs pildītās olīvas piešķir papildu garšas un ir lielisks uzkodas vai uzkodas ēdiens.
• Olīvas no tradicionālajiem audzēšanas reģioniem, piemēram, Grieķijas, Spānijas, Itālijas un Turcijas, bieži vien ir ļoti kvalitatīvas. Katram reģionam ir savas olīvu šķirnes un apstrādes metodes, kas ietekmē garšu.
• Bioloģiskās olīvas tiek audzētas, neizmantojot sintētiskos pesticīdus vai mēslojumu. Tās var būt laba izvēle, ja jums ir svarīga bioloģiskā lauksaimniecība.
• Olīveļļļai "extra virgin" ir kvalitātes pazīme, galda olīvām bieži vien šādas klasifikācijas nav, taču augstas kvalitātes olīvām vajadzētu peldēt sālījumā, tām nevajadzētu būt izžuvušām vai mainīt krāsu.
• Olīvas burciņās bieži vien ir kvalitatīvākas, un tajās var redzēt olīvu krāsu un kvalitāti. Konservētas olīvas bieži vien ir lētākas, taču to kvalitāte var atšķirties.
• Olīvas sālījumā ir sāļākas un ar intensīvāku garšu, savukārt olīvas eļļā bieži vien ir maigākas un sulīgākas.
• Pievērsiet uzmanību sastāvdaļu sarakstam. Augstas kvalitātes olīvas satur pēc iespējas mazāk piedevu. Dabīgie konservanti, piemēram, sāls vai etiķis, ir pieņemami, bet no mākslīgām piedevām jāizvairās.
• Izmēģiniet dažādas šķirnes, lai noskaidrotu, kuras garšo vislabāk. Dažas olīvas ir pikantākas, citas maigākas vai saldākas.
• padomājiet, kam olīvas tiks izmantotas. Maigās šķirnes ir piemērotas salātiem, bet spēcīgākas olīvas labi sader ar tapas vai antipasti. Mazas, riekstiem bagātas olīvas, piemēram, Arbequina, ir piemērotas cepšanai vai kā uzkoda.
• Olīvas vienmēr jāuzglabā šķidrumā, lai saglabātu to svaigumu.
• Neatvērtām olīvām ir ilgs glabāšanas laiks. Pēc atvēršanas tās jānoēd dažu nedēļu laikā, lai nodrošinātu vislabāko garšu.
• Cena atšķiras atkarībā no olīvu izcelsmes, šķirnes un apstrādes metodes. Dārgākas olīvas bieži vien ir kvalitatīvākas un ar intensīvāku garšu, taču arī lētākas šķirnes var būt pārliecinošas, ja tās ir pareizi sagatavotas.
• Lielākos iepakojumos bieži vien ir lētāk uz svara vienību, bet pārliecinieties, ka olīvas nav jāuzglabā pārāk ilgi.

Pievēršot uzmanību šiem faktoriem, jūs varat izvēlēties olīvas, kas vislabāk atbilst tirgus garšas preferencēm un paredzētajam lietojumam.

Olīvas var iegādāties no dažādiem piegādātājiem. Visaptverošu informāciju par olīvu ražotājiem un piegādātājiem no visas pasaules var atrast Exportpages.